Šoreiz pārdomas par plusiem un mīnusiem, palīdzot kādam risināt viņa izaicinājumus. Škietami vērtīgāk liekas saņemt skaidru recepti, kas darāms, lai atrisinātu noteiktu situāciju. 

Pašam tad nav jāiedziļinās jautājumā, arī atbildība gulstas uz receptes sniedzēju (konsultantu, kouču – kā nu kurā reizē tas tiek saukts). Ērti, vai ne? Turklāt, ja pašam īsti nav skaidrs sagaidāmais rezultāts, var vienmēr aizrādīt, ka tas, ko saņemu kā recepti, nav tas, ko vēlos.

Bet vai patiešām tas ir labākais risinājums man, skatoties ilgtermiņā? Nevajadzēja iedziļināties, tātad, ļoti iespējams, ka nesapratu izaicinājumu cēloņus (nepatīk vārds “problēmas”). Ļoti iespējams, ka nesaredzu kopsakarības, palaižu garām kādus svarīgus faktus. Iespējams, man “uz kakla” ir vēl citi, pēc būtības līdzīgi, izaicinājumi, tikai ar atšķirīgām izpausmēm. Varbūt tomēr labāk, ka kāds (konsultants, koučs, kolēģis) palīdz ieraudzīt citus izaicinājuma aspektus, kuriem nebiju pievērsis uzmanību, iepazīstina ar metodēm cēloņu ieraudzīšanai un risinājumu atrašanai, izvēli un atbildību atstājot paša kā risinātāja ziņā?

Man pašam nonākot pie risinājuma, lai arī ar citu palīdzību, veidosies vērtīgas iemaņas, kuras palīdzēs turpmāk risināt izaicinājumus, neatkārtot kļūdas.

Pārsteidzoši, cik daudz reižu mums jākāpj uz “grābekļiem”, lai sāktu ieraudzīt kopsakarības? Cik daudz reižu jādzēš “ugunsgrēki” – lai sāktu domāt par rīcībām, kuras palīdzēs turpmāk izvairīties no līdzīgām izpausmēm? Dzīvē, kā jau dzīvē – viss, kas notiek, notiekot uz labu. Pamanām vai nepamanām, ka ejam pa apli (cīnāmies ar līdzīgiem izaicinājumiem), tas jau katra paša ziņā.