Vērojot, kā dažādos uzņēmumos notiek iekšējo auditu norise, ik pa brīdim uzmācas jautājums par ieguvumiem no to veikšanas un šo ieguvumu saistību ar auditu regularitāti.

Protams, ir daudzi faktori, kuri ietekmē ieguvumus, bet šoreiz par regularitātes ietekmi uz auditu rezultātiem. Tipiska situācija – uzņēmums iesācis jaunu procesu – iekšējos auditus un ieguldījis līdzekļus auditoru apmācībā. Auditori, apguvuši zināšanas par standartiem, auditu plānošanu un veikšanu, dodas to praktiski darīt. Kā jebkurai jaunai lietai, arī auditiem ir savi knifi, kas jāapgūst. Tas, savukārt, prasa laiku un nevaram sagaidīt, ka vienu, divas reizes kaut ko izmēģinājuši, kļūsim par labiem speciālistiem. Auditora darbs ir pietiekami sarežģīts, jo īsā laika posmā auditors saņem informāciju par auditējamajiem procesiem, norisēm, pārskata atbilstošās prasības un salīdzina to ar praksi, iepazīstas ar apliecinājumiem, ka darbi paveikti atbilstoši noteiktajai kārtībai, pieredzējušāki izvērtē esošās kārtības piemērotību un efektivitāti. Lai to izdarītu ar jēgu, nepieciešamas iemaņas un tās nevar iegūt uzreiz, nepieciešams treniņš. Diemžēl daudzos gadījumos treniņš izpaliek, jo audita biežums noteikts reizi gadā, reizi sešos mēnešos..... Kā mēs varam sagaidīt, ka auditori apgūs iemaņas un spēs labi veikt auditus, ja iztrūkst prakse?

Un tad nav jābrīnās, ja auditu rezultāti ir tādi, ka vadītāji nesaskata tajā ieguvumus, instrumentu darbības pilnveidošanai, bet vairāk uztver to kā “nodevu” sertifikāta iegūšanai vai saglabāšanai. Tā rodas runas, ka auditiem nav jēgas, tā ir laika tērēšana utt. Nu, nevaram mēs gaidīt, ka kaut kas notikt pats no sevis, tā pēķšņi cilvēkam radīsies iemaņas darīt to, ko līdz šim nav darījis!