Vispārīgs novērojums ir, ka izteikti nepietiekams laiks tiek atvēlēts audita sagatavošanai. Sekas parādās audita veikšanas fāzē,

kad nevis veicam auditu, bet cenšamies vispār saprast, kas konkrētajā vietā notiek, ko darbinieki dara, kas ir sasniedzamie rezultāti, vai vispār ir kāda dokumentācija, kas apraksta kārtību, kā ir jāveic konkrētas rīcības, un kādi ir apliecinājumi par panāktajiem rezultātiem. Pārsvarā sagatavošanās izpaliek ne tāpēc, ka auditori to nevēlētos, bet tāpēc, ka sistēma viņus “ieliek vāveres ritenī”, kad vienkārši tam ir maz laika. Iedomājieties, ka jūs ejat uz auditu jomās, kuras jūs maz pārziniet. Cik liela būs pievienotā vērtība auditam, ja jums nebūs bijis laika iepazīties ar iekšējo dokumentāciju, ja jums pat nebūs priekšstata, cik daudz ir šīs dokumentācijas, kādi ir darba paņēmieni un metodes, kas klientiem ir svarīgi, pēc kā viņi vērtē darba kvalitāti, kādas tehnoloģijas lieto? Jā, iekšējā auditā auditori pārzina tiešo darbu un to jomu, ar kuru viņiem iznākusi tiešā saskarsme (kas lieto viņu darba rezultātu vai arī no kā viņi kaut ko saņem), jo labi izprast procesus, ar kuriem mums nav bijusi kaut vai netieša saskarsme, īsti nav iespējams. Ārējiem auditoriem lielā priekšrocība ir viņu pieredze, jo viņi ir veikuši ļoti daudz auditu un zina tipiskās problēmas noteiktas jomas uzņēmumos, tomēr ne vienmēr tas palīdz. Jo nobriedušāka ir sistēma, jo labākā līmenī uzņēmums ir sakārtojis savus procesus, jo grūtāk ir pamanīt pilnveidošanās iespējas. Tāpat ne vienmēr kā pozitīvs būtu jāvērtē auditora veselas dienas darbs, kas rezultējies tikai dažos novērojumos, jo tas var būt šķietams aplecinājums tam, ka viss ir kārtībā. Man ir nācies sastapties arī ar iekšējiem auditiem, kur audits faktiski ir aizpildīts kontrolsaraksts ar iepriekš sagatavotiem standartizētiem jautājumiem, kuru būtība ir vispārēji jautājumi par standartu vai par iekšējām norisēm, tādām kā – vai darbinieki zina viņiem saistošo dokumentāciju, vai darbiniekiem ir saglabāti pieraksti, kas apliecina veikto rīcību atbilstību utml.