Dažas atziņas no Vsevoloda Tatarinova praktiskā treniņa “Kontrolējamas nākotnes izveidošanas tehnoloģija”

Nosaukums ir intriģējošs, vai ne? Jāsaka, ka pats treniņš ne mazāk saistošs un noderīgs. Droši vien būs nepieciešami vairāki raksti, jo vienā nevar izklāstīt būtību. Bez tam, rakstā nemaz nemācēšu izteikt piedzīvoto, jo ne viena vien atklāsme veidojas no iesaistes grupas aktivitātēs, atziņas veidojas no kopīgas darbošanās un pārdzīvotā.

Nākotnes veidošana – tas ir par pārmaiņām, nepieciešamām pārmaiņām, vispirms jau – domāšanā, kas izraisa rīcības. Laikam neviens nebūs jāpārliecina, ka rīkojoties kā līdz šim mēs nesagaidīsim labākus rezultātus. Rezultāts vienmēr ir rīcības sekas un aktīva rīcība liek izkāpt no savas komforta zonas. Tas, savukārt, neizbēgami rada neveiksmes, atteikumus, citiem vārdiem – mācībstundas, kuras mums jāapgūst, lai beidzot izrautos citā līmenī. Šī iemesla dēļ lielākā daļa cilvēku paliek ierastajā dzīves scenārijā, jo neuzdrošinās izaicināt likteni un piedzīvot nepieciešamās mācībstundas. Tas patiešām ir paradokss, ka lielākā daļa izvēlas drošu, lai arī neērtu, esošo scenāriju, nekā iespringt uz dažiem mēnešiem, lai pēc tam dzīvotu nesalīdzināmi bagātāku dzīvi. Bagātāku visās nozīmēs, ne tikai materiālajā ziņā. Jo ilgāk mēs atliekam ieceru īstenošanu, jo grūtāk būs tās realizēt, ja vien jebkad tas vispār izdosies. Liela daļa cilvēku asociē sevi ar to dzīves scenāriju, kurā patreiz atrodas, nemaz neizprotot, ka varētu būt arī citi scenāriji, visai atšķirīgi no esošā.

Pārmaiņas sākas no patiesas vēlmes ko mainīt savā dzīvē, no sapņa. Jāsaprot, ka sapnis ir tikai iespēja, nevis garantija, ka patiešām tas piepildīsies. Protams, ir gadījumi, kad dzīve vienkārši piespiež mainīties, piemēram, kad saslimstam. Ja cilvēks nav gatavs pārmaiņu izaicinājumam, tas nozīmē, ka nāksies pildīt citu vēlmes.

Nākošais izaicinājums ir apzinātība – kas es patiesībā esmu? Tas nebūt nav tik vienkāršs jautājums. Mums nepārtraukti galvā šaudās dažādas domas, vai tās patiešām ir mūsējās? Vai arī kāds (kādi) mums tādas “iedēstījuši”? Mēs kā personība veidojamies jau agrā bērnībā, līdz 7 gadu vecumam, tāpēc izpratnei par sevi palīdzēs savas bērnības izpētīšana – ko mums patika darīt, kas sagādāja gandarījumu, kas mums labi padevās. Un otrādi, kas apbēdināja, no kā baidījāmies?

Tāpat jāsaprot, ka pašiem jāuzņemas atbildība par visu, kas ar mums dzīvē notiek. Vainot citus par neizdevušos dzīvi ir vieglāk – valdība, nodokļi, priekšnieks, apstākļi utt. Tomēr šāda vainošana tikai vairos negācijas un vēl vairāk samazinās iespēju patiesām pārmaiņām.

Šoreiz pietiks, nākamajā rakstā  - par 5 sasniegumu komponentēm un citām interesantām lietām.