Gandrīz ikviens esam sapņojuši par labāku dzīvi, par labākiem rezultātiem gan darbā, gan citās jomās. Lielākā daļa esam arī ko darījuši, lai sapņi piepildītos, diemžēl tikai nedaudzi patiešām ir sasnieguši to, ko vēlējās. Kāpēc tas tā?

Viens no iemesliem varētu būt neatlaidības un ticības trūkums. Tik daudz ir dzirdēts teiciens - "nav laika". Tā ir viena no biežāk lietotajām atrunām. Ja man būtu.... un seko uzskaitījums - vairāk laika, vairāk iespēju, vairāk naudas, ietekmīgāki paziņas utt., tad gan es ...... Šādiem cilvēkiem vienmēr kas trūkst un bieži vainīgs pie tā, ka nesanāk iecerētais, ir kāds cits. Tiklīdz dzirdu "nav laika", saprotu - cilvēks saka, ka viņam tas nav svarīgi, un, pat ja tajā brīdī viņš tā nedomā, tas tā ir. Mazliet padomājiet - ja patiešām kaut ko ļoti, ļoti vēlaties - kā esiet izturējušies, ko darījāt? Meklējāt taču iespējas, kā vēlamo panākt, vai ne? Vēlme dzina uz priekšu, vienalga - kādi šķēršļi arī būtu ceļā. Piemēram, kad dzīvoju caurstaigājamā istabā, ļoti vēlējos tikt pie sava dzīvokļa, kad uzsāku jaunu nodarbošanos, pirmajos gados strādāju 12 un vairāk stundas 6 dienas nedēļā, lai apgūtu nepieciešamo un būtu klientiem vajadzīgs. Uz cik ilgu laiku esam gatavi izkāpt no komforta zonas, lai sasniegtu vēlamo? Ir tādi, kas met mieru jau pēc dažām dienām, citiem aptrūkst spars pēc nedēļām, citi, savukārt, neatlaidīgi darbojas pat gadiem, līdz sasniedz iecerēto. 

Mēdz teikt, ka, ja mēs spējam ko iztēloties, tad spējam arī to sasniegt, jautājums ir tikai par laiku. Nevar sagaidīt, ka, maz darot, iegūs daudz  - tā mēdz gadīties tikai, laimējot loterijā. Ko mēs darām, kad neviens neskatās un nekontrolē? Kā izturamies, ja sagaidāms diskomforts mērķa sasniegšanai, uzdevumu īstenošanai? Protams, līdzsvars dzīvē arī svarīgs, lomu spēlē arī tas, kādā dzīves posmā atrodamies. Es nesen satiku sievieti, kura savos 73 gados uzsāka biznesu internetā, viņai tehnoloģijas bija īsts izaicinājums un mazbērni smējās līdz brīdim, kad viņa sāka pelnīt, turklāt vairāk par mazbērniem. To saku tāpēc, ka reizēm šķiet, ka iespējas ir tikai jaunajiem, ko nu es vairs savos 50, 60 un vairāk gados....

Katrs veiksminieks ir atradis savu recepti, bet ir tiem kas kopīgs:

- skaidra sapratne, ko vēlās un patiesa vēlēšanās iegūt vēlamo rezultātu;

- ticība, ka to sasniegs;

- fokusēšanās uz nepieciešamo rīcību kopumu nospraustā mērķa sasniegšanai un neatlaidība;

- ikdienas rīcības mērķa sasniegšanai;

- progresa pārskatīšana un nepieciešamības gadījumā - rīcību izmainīšana, ja līdzšinējās nebija pietiekami efektīvas.

Šīs ir universālas lietas, kas derēs gan darbā, gan personīgajā dzīvē nepieciešamo rezultātu sasniegšanai. Jebkuram "veiksminiekam" mēs redzam tikai izkārtni, bet neredzam daudzās stundas un dienas, kas ieguldītas meklējumos, darbībās, neveiksmēs, kas tomēr tuvinājušas rezultātam. Gribētos īpaši izcelt ikdienas rīcības, to nozīmi. Kaut nedaudz (15-20 minūtes), bet KATRU dienu ko darīt nospraustā mērķa sasniegšanai, un agrāk vai vēlāk, bet sagaidāmais rezultāts būs!